Skatāmies kino: “Likteņdzirnas”

Trīs dažādi cilvēki – neredzīga meitene, smagi slims zinātnieks un lauku muzikants – kļūst nešķirami. Lai bēgtu no pagātnes un šķirtās sievas, kas pievērsusies politiķes karjerai, profesors pārceļas uz laukiem, cerot, ka svaigs gaiss nāks par labu viņa slimajām plaušām, kuras pārņēmis vēzis.  Agnese zaudējusi redzi, paceļot jūrmalā fosfora graudus, un tagad cer atkal iekļauties sabiedrībā.

Nejaušs gadījums viņus saved kopā ar vulgāro un ārkārtīgi sirsnīgo «dabas bērnu» Beisiku, profesora dzirnavās apmetas arī gleznotājs Vinsents un vectēvs Donāts. Gan Eduks, gan Beisiks vēlas iekarot Agneses sirdi, un viņiem rodas plāns, kā palīdzēt Agnesei atgūt redzi, taču tie ir 90. gadi, Latvijā valda juku laiks vērtībās un cilvēku prātos. Dārga alkohola iegāde vai lēti dzērieni, nauda, kas iegūta noziedzīgā ceļā, vai patiesas vērtības, jauni meklējumi reliģijā un politikā, un pāri visam – ceļš pie sevis un apskaidrības vienā no kolorītākajām Jāņa Streiča filmām «Likteņdzirnas».

Jānis Streičs «Likteņdzirnas».

Latvija, 1997.

Filma, kas sāpīgi ieduras

Atceros šo filmu jau no bērnības. Biju pavisam maza, bet atmiņā iespiedušās tieši dziesmas, kuras bagātīgi skan ik pa laikam visas filmas garumā. Skaistās latviešu dziesmas, kuras pārņem sirdi ar patīkamām trīcām.

Arī tagad vēlreiz skatoties filmu, man atmiņā iespiedās melodijas, kuras jau reiz dzirdētas. Pirms vairākiem gadiem, tomēr tik skaidri tās skan, kā dzirdētas vēl tikai vakardien.

Filmas sižets ir tik mainīgs. Vienu brīdi gribas smaidīt skatoties uz puiku amzieri, citu brīdi jau asaras birst no skaudrā stāsta, kas skan fonā. Nāve un milzīga dziņa dzīvot vienlaikus nedaudz mulsina skatītāju un liek skatīties nemirkšķinot.

Nelaimīgās dzirnavas

Skaista vieta, dzirnavas, kurās visi tik saticīgi sadzīvoja. Tikai galu galā šķita, ka dzirnavas tomēr ir nelaimīga vieta. Kad tās iegādājās bagātie, tad tā kļuva par posta vietu. Vietu, kas atnesa vienīgi nepatikšanas un nāvi. Bet cilvēki taču māk dzīvot arī pieticīgi, kas tad daudz ir vajadzīgs laukos – silts nams, pirtiņa un savs zemes pleķītis.

Kā bezmaksas grāmatvedības programma

Filma ir nedaudz kā bezmaksas grāmatvedības programma – tā ir noderīga, daudz ko labu iemācoša un mēs to vēlamies saņemt pilnīgi bez maksas. Grāmatvedības programmas Latvijā ir dažādas un komplicētas, tomēr parasti tās ir augstas maksas programmas. Tomēr bezmaksas grāmatvedības programma vienmēr ir kārdinošāka, vai ne tā? Bezmaksas grāmatvedības programma paņem klientu ar to, ka tā ir bez maksas.

Tāpat arī ar lērumu filmu – mēs tās skatāmies tikai tāpēc, ka tās ir pieejamas bez maksas. Mēs neejam uz kino, bet gaidām, kad filmu varēs skatīties internetā. Mēs bieži nevēlamies maksāt par kvalitāti.

“Likteņdzirnas” ir filma, par kuru es maksātu naudu. Filma, kura patiešām aizrauj ar savu ideju un sižetu. Kā visas Streiča filmas, tās ir izcilas.

Jāņa Streiča filmas

Jānis Streičs ir patiesi lielisks režisors. Viņa filmas visas kā viena aizrauj un spēj noturēt uzmanību VISU skatīšanās laiku. Tajās netrūkst ne humora, ne skaudruma. Viss ir sadalīts tik perfektās proporcijās, ka prieks skatīties.

Streiča filmas var apskatīt internetā.

Jānis Streičs (dzimis 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagastā) ir latviešu kinorežisors, aktieris, rakstnieks, gleznotājs, publicists un sabiedrisks darbinieks.  Trīs no Streiča režisētajās filmām ieguvušas Latvijas kinofestivāla “Lielais Kristaps” balvu kategorijā labākā filma — filmas “Teātris” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), “Cilvēka bērns” (1991). Iesaku noskatīties visas šeit nosauktās filmas un ne tikai tās. Pieņemu, ka katrs latvietis ir redzējis kā minimums vienu Jāņa Streiča filmu – tas ir mūsu pienākums!

“Likteņdzirnas” ir filma, kas, manuprāt, arī ievietojama TOP filmu sarakstā. Par to var runāt daudz, bet labāk noskatieties!

 

Next Post

Previous Post

Leave a Reply

© 2018 Nofilmēts

Theme by Anders Norén