Kad slimība ir stiprāka par gribasspēku

Mana bērnība bija smaga. Pat negribas atcerēties. Man bija tikai viens cilvēks, kas balstīja mani un atbalstīja, kas skoloja, audzināja un patiesi mīlēja – vectēvs. Mēs dienas pavadījām viņa garāžā vai dārzā, vai virtuvē gatavojām vakariņas – viņš prata visu un nebaidījās no darba. Es vakaros pildīju mājasdarbus, katru dienu centīgi un godprātīgi, lai ar mani varētu lepoties. Toreiz es domāju, ka šādi būs vienmēr, ka man allaž būs mans balsts un atbalsts…

Vectēvs saslima. Neteiksim, ka tas notika pēkšņi. Viņam jau sen laiku pa laikam sāpēja vēders, kaut kur iekšā, bet viņš nebija no tiem, kas apmeklēja ārstu pie katras sāpes un ligas. Jā, viņš bija gājis pārbaudīt, vai viss ir kārtībā un viņam teica – “Tu esi vesels, mēs neredzam sāpju iemeslu”. Šāda atbilde lika viņam turpināt darbus, celties līdz ar sauli un doties gulēt tad, kad jau uzlēcis mēness… Bet man lika nomierināties, saprast, ka manam cilvēkam, kas man dārgs, viss ir kārtībā.

Tomēr tā nebija. Viņš pavisam pēkšņi nokļuva slimnīcā. Es vēl biju jauna, nesapratu, kas notika, kāpēc vesels cilvēks tik pēkšņi sabruka, kāpēc.

Atceros, kā apciemoju viņu slimnīcā. Viņš izskatījās nedaudz vārgs. Bet es ticēju, ka tas ir īslaicīgi.

Kad cerības sagruva sekundes simtdaļas laikā

Un tad pienāca tā diena. Es iegāju slimnīcas palātā un neredzēju vairs to pašu cilvēku, kas man bijis blakus dienu no dienas. Tas nav viņš, nē, tas nevar būt. Acis iekritušas, vājš, vārgs, nespējīgs. Bet bija pagājušas vien dažas dienas, kas gan notika… Es sēdēju uz blakus esošās gultas malas un asaras, karstas kā lava, ritēja man pāri vaigiem. Viņš pagrieza galvu uz manu pusi un vārgi mēģināja runāt, tomēr es nesapratu ne vārda. Man sāpēja, tik ellīgi sāpēja un sāp tagad, rakstot, jo es tā arī nekad neuzzināju, ko viņš man tai brīdī teica – ko vēlēja, vai mierināja mani, varbūt rāja…

Izgāju no palātas. Mamma kafijas automātā nopirka man karsto šokolādi, es sēdēju uz vēsā soliņa slimnīcas koridorā, turēju karsto plastmasas krūzīti, kas dedzināja manas plaukstas un trīcēju. Nejutu sāpes no krūzītes karstuma, jutu tikai dedzinošas, asas sāpes sirdī. Mamma teica – “Vēzis. Tur neko vairs nevar darīt. Dažas dienas…”. Vārdi aizplūda nebūtībā.

No tā mirkļa es zināju, ka kuru katru dienu pienāks ziņa, kuru negaida neviens cilvēks pasaulē. Ziņa par to, ka tu esi zaudējis sev tuvāko un mīļāko.

Ziņa pienāca ātri. Pārāk ātri. Vai es raudāju? Es pat neatceros. Es atceros tikai bēres. Kā visi sanākušie skatījās tikai uz mani, uz bērnu, kas histērijā gaudoja stūrī un nevarēja pieiet pie zārka. Viņi visi zināja, cik mīļi mēs bijām viens otram…

Ir pagājuši gadi, vairs neatminos cik, daudz. Es vēl aizvien atceros un man vēl aizvien ļoti sāp. Man ir ģimene, es esmu laimīga un katru mirkli zinu, ka viņš, mans vectēvs, mani vēro ik uz soļa un ļoti sargā. Viņam bija tik liels gribasspēks, tomēr slimība bija daudz spēcīgāka.

Vēl aizvien ar dusmām prātoju – kāpēc netika veikti ultrasonogrāfijas izmeklējumi laikā, kad viņš tikai vēl sūdzējās par sāpēm? Kāpēc neviens neko nedarīja, necentās, ļāva viņam aiziet. Ultrasonogrāfija būtu parādījusi slimību. Ultrasonogrāfija, dažādas analīzes, pārbaudes – kur tas viss ir tad, kad vajadzīgs. Es nebeidzu sev jautāt un kaut kur dziļi sirdī sevi pat vainot pie kaut kā.

Bailes no slimības

Kopš vectēvu aizsauca tai saulē, es baidos. Es baidos zaudēt sev tuvos, es sargāju, mīlu un saudzēju kā spēju. Labākos cilvēkus Dievs paņem sev…

Next Post

Previous Post

Leave a Reply

© 2017 Nofilmēts

Theme by Anders Norén